Kāpēc es pametu darbu Latvijas zinātnē

2023. gada beigas man ir simbolisks laiks, jo iezīmē desmit gadus, kopš aizstāvēju savu doktora disertāciju. Saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu, zinātniskā grāda iegūšana nozīmē arī jaunā zinātnieka statusu iegūšanu, kurš saglabājas desmit gadu ilgumā. Man šī statusa beigas sakrīt ar lēmumu pamest darbu Latvijas zinātnē. Šķiet, ka man nebūs lemts kļūt par vidējās paaudzes zinātnieku!

Daļa no lēmuma iemesliem ir personīgi. Viens no tiem ir pieaugošā apziņa par iespēju darīt kaut ko ārpus akadēmiskās sfēras. Tomēr kaut kāda loma ir arī Latvijas zinātniskajai videi.

Kā jums liekas, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus sportā? Droši vien teiksiet apmēram tā: ilgstoši jātrenējas; jābūt labam ekipējumam; vajadzīgs atbalsta personāls; un, pats galvenais: jāfokusējas un mērķtiecīgi jāvirzās uz savu rezultātu uzlabošanu. Lai gan neesmu sportists, šķiet, ka sports un zinātne vienā otrā ziņā ir diezgan līdzīgi. Abās jomās ir iespējams salīdzinoši objektīvā veidā izmērīt sasniegumus. Protams, nevar savstarpēji salīdzināt, teiksim, hokejista un tāllēcēja panākumus, bet ir skaidrs, ka viena sporta veida ietvaros ir savi izcilnieki un viduvējības. Tāpat arī zinātnē diezgan viegli iespējams pateikt, kuri pētījumi ir ietekmīgi, un kuri tiek aizmirsti, un to ir iespējams – vismaz daļēji – kvantificēt ar bibliometriskajiem rādītājiem.

Ja skatāmies uz šiem rādītājiem, Latvijas sasniegumi zinātnē būtiski atpaliek no tās sasniegumiem sportā. Piemēram, pēc valsts Hirša indeksa Latvija ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, apsteidzot vienīgi daudz mazāko Maltu. SSCI zinātnisko rakstu skaita ziņā 2010. gadā savukārt apsteidzām vien Bulgāriju. Kopš tā laika zinātne Latvijā ir augusi, bet ne pietiekoši strauji, lai būtiski mainītu savu vietu. Rakstu skaitā uz vienu iedzīvotāju 2021. gadā apsteidzām tikai Bulgāriju un Rumāniju. Pie tam rakstu ir ne tikai skaitliski maz, bet tie ir maz citēti (ar retiem izņēmumiem): pēc Scimago datiem, citātu skaita ziņā uz rakstu Latvija ieņem 189. vietu pasaulē (!), no ES valstīm apsteidzot tikai Rumāniju. Maz mūsu rakstus citē arī pasaulē vadošās zinātnieku grupas, un līdz ar to tie atstāj mazu ietekmi uz zinātnes attīstību pasaulē.

Var teikt, ka mūsu sasniegumi ir atbilstoši finansējumam, kas ir viens no zemākajiem ES. Tomēr tā ir tikai daļa no stāsta. Pat ja skatās bibliometriskos rādītājus uz vienu saņemtā finansējuma vienību, Latvijas zinātnieku sasniegumi paliek diezgan pieticīgi. Bez tam, Latvijas budžets nav vienīgais finansējuma avots; mūsu zinātnieki var piekļūt arī Eiropas Savienības kopējam finansējumam, citu valstu finansējumam, un Eiropas privāto kompāniju finansējumam līdzīgi kā citi ES zinātnieki.

Pēdējo piecu gadu laikā esmu strādājis Latvijas zinātnē. Ir sanācis darboties kā projektu zinātniskajam vadītājam vairāku, visai atšķirīgu institūciju administrētos projektos: VIAA, CFLA, LZP, nedaudz arī Eiropas komisijas projektā (kā Horizon Europe projekta Latvijas institūcijas daļas vadītājam). Līdz ar pētnieka un vadošā pētnieka amatiem EDI esmu ieņēmis arī projektu izpildītāja pozīcijas LU, RSU, un LBTU, kas man devis zināmu priekšstatu par nozari kopumā.

Neesmu izcils zinātnieks. Latvijā tādu nenoliedzami nav daudz. Tomēr arī izcilību trūkums neliekas pietiekošs izskaidrojums. Pēc maniem novērojumiem, akadēmiskais personāls ārzemju universitātē dotību ziņā daudz neatšķiras no akadēmiskā personāla Latvijā. Tai pašā laikā mūsu ārzemju kolēģi spēj būt daudz produktīvāki. Kad atgriezos Latvijas zinātnē pēc piecu gadu darba Zviedrijā un Anglijā, sākumā biju pārsteigts par to, cik maz zinātnisko rezultātu, piemēram, publikāciju, rada manas jaunās darbavietas kolēģi. "Vai viņi ir slinki, vai arī nepārzina jomu?", es uztraucos. Kā izrādījās, kolēģi nebija ne slinki, ne slikti informēti; zinātniskie rezultāti viņiem gluži vienkārši nebija tāda veida prioritāte, tāds fokuss, kādi tie pēc maniem novērojumiem ir ārzemju institūcijās. Salīdzinājumam: kopš atgriešanās Latvijā savu labāko darbu, kā man pašam šķiet, esmu padarījis atvaļinājumu laikā. Astoņas atvaļinājuma nedēļas ir jauka privilēģija, kurš ļauj daļēji rast trūkstošo laiku un fokusu dziļākam darbam.

Zinātnieka darbs apvieno administratīvos un menedžmenta uzdevumus ar zinātniskās jaunrades uzdevumiem. Šie uzdevumi ir ļoti atšķirīgi: ja pirmā veida uzdevumi ir ar skaidri definētiem mērķiem, iznākumiem, un viegli iekļaujas fiksētā darba dienas garumā, tad darba zinātniskā daļa prasa dziļāku iedziļināšanos, lielākus vienlaidu laika nogriežņus. Man tā arī neizdevās iemācīties apvieno abu veidu uzdevumus tā, lai neciestu neviens, ieskaitot manu brīvo laiku. Šī problēma, protams, nav nekas Latvijai unikāls, bet grūtāku to padara administratīvo un menedžementa uzdevumu daudzums. Daudz ko no tā, ko ārzemēs paveic atbalsta personāls, vismaz manā darbavietā dara paši pētnieki.

Pozitīvi ir tas, ka ar zinātnisko projektu pieteikumiem mums vismaz idejiskā līmenī situācija ir sakārtota. Pieteikumi saņem ārvalstu zinātnisko ekspertu vērtējumu, un tajos punkti tiek proporcionāli sadalīti par pētījuma zinātnisko kvalitāti, potenciālo ietekmi uz zinātni un sabiedrību, kā arī pētījuma plāna īstenojamību.

Problēmas ir detaļās. Pirmkārt, labu gribošie ierēdņi ir salikuši projektu pieteikumiem tik daudz administratīvo prasību, ka jau izpildīt visus šos formālos ķeksīšus ir izaicinājums. Ne visi no šiem ķeksīšiem ir obligāti, bet sīvas pieteikumu konkurences apstākļos katrs neaizpildīts ķeksītis var nozīmēt finansējuma nepiešķiršanu, tāpēc rekomendētais lielā mērā pārvēršas par nepieciešamo. Vēl lielākas problēmas sākas projektu īstenojot. Jebkurā projektā, kas mērķē radīt jaunas zināšanas un pavirzīt visu zinātnisko jomu uz priekšu, vienmēr pastāv neizdošanās riski. Ja pētījums ir pietiekoši ambiciozs, nav iespējams iepriekš skaidri definēt sarakstu ar zinātniskajām problēmām, kuras projekta laikā tiks atrisinātas. Vēl jo mazāk ir iespējams pateikt, ar kādām metodēm tas tiks darīts. Tomēr tieši to vēlas redzēt uzraugošās iestādes. Ja pieteikumā ir solīts pētīt A, tad projektam vajag pētīt A, pat ja jau projekta otrajā gadā ir kļuvis skaidrs, ka pētīt B būtu daudz perspektīvāk. Salīdzinājumam, šāda prakse nepavisam nav raksturīga, teiksim, nacionālo pētniecības padomju finansētos projektos Apvienotajā Karalistē. Ja pieteikumā esi ieskicējis mērķi A, tad drīkst sasniegt arī citu, līdzīgi zinātniski augstvērtīgu rezultātu B. Interesanti, ka Apvienotās Karalistes akadēmiķi no savas perspektīvas Horizon projektus uzskata par pārāk birokrātiskiem un kontrolējošiem. Savukārt skatoties no Latvijas puses, Horizon projektu uzraudzības principu ieviešana arī citos zinātniskajos projektos būtu liels solis uzraudzības cilvēciskošanas un vienkāršošanas virzienā.

It sevišķi, ja projektu uzraugošā iestāde stāv no pētniecības visai tālu, tad projekta uzraudzība nereti netiek veikta pēc būtības, bet pārvēršas par ķeksīšu pārbaudes spēli. Ja šajā procesā kaut kur pavīd doma par izciliem zinātniskajiem rezultātiem kā lielo mērķi, tad šī doma ir pat ne sekundāra, bet drīzāk kāda padsmitā uzraugošās iestādes prioritāšu sarakstā. To var saprast – projekta uzraudzītāji parasti ir apsolījuši paši savus rezultatīvos rādītājus, kuru sasniegšanā tiem savukārt jāpaļaujas uz projekta izpildītājiem. Vērtēt zinātnisko izcilību ierēdņi nemāk, un arī tas ir saprotams. Zinātniskā ietekme savukārt prasa ilgu laiku, un ierēdņiem nav laika gaidīt. Rezultātā iegūtā iniciatīvu struktūra pētniekiem liek prioritizēt vieglsvara Open Access žurnālu publikāciju sagatavošanu un iesūtīšanu (ko var izdarīt relatīvi ātri un lielā skaitā), nevis mērķēt uz kaut vienu rakstu nozares vadošajos žurnālos, jo tajos recenzēšanas process var aizņemt gadu un nereti beidzas ar noraidījumu. Tai pašā laikā, ietekmes un reputācijas ziņā viena publikācija augstākas kvalitātes žurnālā dod daudz vairāk nekā vairākas publikācijas MDPI izdevumos.

Cits piemērs ir pēcdoktorantūras projekti. Pēcdoktorantūra ir posms jaunā zinātnieka dzīvē, kurā tas iegūst akadēmisko patstāvību, un ideālā gadījumā tā beidzas ar pastāvīgas akadēmiskās pozīcijas iegūšanu. Tātad, kā jums liekas, kurš no diviem tālākajiem ir vērtīgāks pēcdoktorantūras projekta iznākums?
a) Pēcdoktorants augstā konkurencē iegūst savu FLP projektu vai ERC grantu, kas ļauj viņam veidot pašam savu zinātnisko grupu, kļūt par vadošu zinātnieku, un citādi attīstīt karjeru.
b) Pēcdoktorants uzraksta trīs akadēmiskās publikācijas, kā arī pusgadu dzīvo un strādā zinātniskā pozīcijā Lietuvā.

Lai arī (a) nesalīdzināmi labāk atbilst pēcdoktorantūras idejiskajiem mērķiem, no uzraugošo iestāžu viedokļa (b) ir vēlamais iznākums un (a) ir problēma, sevišķi ja pēcdoktorantūras projekts netiek turpināts, jo tas apdraud visas pēcdoktorantūras programmas kopējos sasniedzamos rādītājus. Uz pēcdoktoranta projektu attiecināmo rādītāju vidū ir zinātnisko rakstu skaits, pilna laika nostrādāto cilvēkmēnešu skaits, un prasība pēc noteikta mobilitātes mēnešu daudzuma, bet nav skaitliski grūtāk kvantificējamo karjeras attīstības rādītāju.

Vēl jo vairāk, pat tādi rādītāji, kuri šķietami ir skaidri un nepārprotami, var izrādīties atkarīgi no interpretācijas, kura mainās pat projekta laikā. Visnotaļ pareiza ir doma parūpēties, lai projektos zinātnieki iesaistītu arī studentus. Starp citu, vienā no maniem projektiem, sešus no septiņiem kopējiem projekta cilvēkgadiem veidoja tieši studējošo un grāda pretendentu slodzes. Problēma rodas tad, ja studējošais projekta laikā beidz studijas, vai arī izdomā doties akadēmiskajā atvaļinājumā. Vienā no kolēģu projektiem problēmu radīja kāda studenta aizstāvēšanās. Pēc savas disertācijas aizstāvēšanas, bijušais doktorants turpināja strādāt projektā, tikai jau kā jaunais zinātnieks. Rezultātā projekts mazliet nesasniedza minimālo studējošo slodzes proporciju, kāda tā ir noteikta konkrētā projektu veida normatīvajos aktos. Šķita, ka būtu bijis labāk, ja šim jaunajam pētniekam projekta laikā tiktu aizliegts aizstāvēties – jo pretējā gadījumā cieš vai nu projekts, vai arī pats cilvēks, kuram tad jāmeklē cits ienākumu avots! Šī situācija atsauc atmiņā vienu no Terija Pratčeta romāniem, kurā kāds burvju universitātes students saņem labvēļa stipendiju līdz brīdim, kad nokārtos universitātes beigšanas eksāmenu. Šādi finansiāli motivēts, students pieliek vairāk pūļu, lai šo eksāmenu nenokārtotu un universitāti nepabeigtu, nekā citi studenti dara, lai to nokārtotu.

Savukārt citā manā projektā grūtības radīja studējošo akadēmiskie atvaļinājumi. Atvaļinājumos esošos darbiniekus iestādes nolēma neieskaitīt kā studējošos – kaut gan viņi nebija eksmatrikulēti – paziņojot par to tikai projekta laikā. Par laimi, pēc projekta beigām iestādes piekāpās un atzina, ka students akadēmiskajā atvaļinājumā, kura laikā ir uzrakstīta disertācija (aizstāvēta īsi pēc projekta beigām), tomēr ir pietiekoši atbilstošs "studējošā vai grāda pretendenta" definīcijai. Jau pirms tam, lai samazinātu formālo prasību neizpildīšanas riskus, projekta pēdējos mēnešos tika pieņemti darbā vēl citi studenti. Jauno darbinieku pienesums projektam bija niecīgs, jo projekta tēma bija šauri specifiska, un tās apgūšanai vajadzētu vismaz pusgadu.

Par nelaimi, šāda attieksme ietekmē visas nozares kultūru, un paši projektu pieteicēji mēdz izdomāt papildus ierobežojumus. Piemēram, Valsts pētījumu programmu (VPP) specifika ir prasība pēc obligātas sadarbības starp institūcijām. Visus pārējos VPP pieejas trūkumus lielā mērā varētu atsvērt iespēja pētniekiem pašiem definēt perspektīvās tēmas, pie kurām tiem gribētu strādāt programmas ietvaros. (Nomināli, VPP tēmas definē pati valsts. Faktiski, valsts nosprauž virzienus, bet konkrētas tēmas piedāvā paši zinātnieki, jo nespeciālistiem to gluži vienkārši nav iespējams izdarīt.) Es vēlējos pētīt tēmu par specifiska veida Lietu interneta tīkliem – liela mēroga tīkliem ar zemu enerģijas patēriņu. Beigu beigās projekta plānā tika iekļauts viens apakšuzdevums par šo tēmu, bet kopā ar prasību apakšuzdevumā apskatīt gan Lietu internetu, gan 5G, gan arī iesaistīt grupu no citas universitātes, kura nodarbojas ar optisko tīklu un sensoru pētniecību. Rezultātā iegūtā kombinācija radīja neiespējamu trilemmu – vienā apakšuzdevumā kaut kā vēl varētu apvienot divas no šīm trim tik atšķirīgajām tehnoloģijām, bet šķiet pilnīgi bezcerīgi iekļaut visas trīs vienlaicīgi... Vismaz, ja pētījumā grib sasniegt praktiski noderīgus rezultātus, atbilstoši VPP mērķiem.

Varētu turpināt sarakstu ar vēl citām nebūšanām, tai skaitā iepirkumiem (visi esam no personiskā budžeta pirkuši “kaut kādus sīkumus”, lai ietaupītu laiku); stundu uzskaites lapām (zinātniskos eksperimentus ne vienmēr var iekļaut standarta darba dienā, kur nu vēl pa visas darba stundas pa minūtēm sadalīt starp vairākiem projektiem); projektu vadītāju neskaidro personīgo finansiālo atbildību (atšķirībā no uzņēmējdarbības, kuras populārākā forma ir SIA jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību) un citām.

Globālāku skatījumu uz stāvokli nozarē paver Latvijas zinātniski institūciju starptautiskais izvērtējums. Tomēr arī tas vairāk atgādina kāda uzņēmuma ISO sertifikācijas procesu (jāizpilda daudz ķeksīšu), nekā, teiksim, REF (Research Excellence Framework) procesu Apvienotajā Karalistē, kurā tiek vērtēti tikai atsevišķi, izcilākie zinātniskie rezultāti.

Ja turpinām salīdzinājumu ar sportu: zinātnisko projektu izpilde atgādina garo distanču skriešanu komandā. Citu valstu komandas rūpīgi sagatavojas sacensībām – viņi izvēlas labāko ekipējumu, izmanto atbalsta personālu treniņiem un stratēģijas plānošanai, un sacensību laikā koncentrējas uz labu rezultātu sasniegšanu. Savukārt Latvijas pētnieki ir spiesti atteikties no atbalsta personāla (jo nav pietiekoši liela zinātnes bāzes finansējuma tā uzturēšanai), izmantot īpašus kostīmu tērpus (jo konkursa nosacījumi to paredz), parūpēties, lai komandā būtu zvēru maskas (jo pieteikuma autori uzskata, ka tas palielinās varbūtību saņemt finansējumu), un trasē skriet bez riska un bez mērķiem iegūt augstas vietas, koncentrējoties tikai uz to, visi tiktu līdz finišam. Nav svarīgi, ar kādu rezultātu.

Attēls no https://www.dailystar.co.uk/pics/pictures/gallery/london-marathon-best-fancy-dress-18679870

Ne viss Latvijas zinātnē ir slikti. Studentam, kam ir laimējies atrast labu zinātnisko grupu, kura spēj sev nodrošināt projektus, darbs zinātnē var būt laba iespēja. Nereti tas piedāvā mazāk stresa nekā rietumvalstīs, kuru akadēmiskajai videi arī piemīt savi trūkumi. Tomēr par zinātnieku grūtībām citur jau ir pieejams ļoti daudz informācijas, un par tām nav šis stāsts. Latvijas zinātnei ir vēl tālu no šīs Pareto robežas sasniegšanas. Lai pievirzītos tai tuvāk, nav vajadzīga radikāli jauna vai inovatīva pieeja, var vienkārši pārņemt labās prakses no citām valstīm. Tai skaitā, reglamentēt un kontrolēt mazāk, nevis vairāk.